1998. gada vasarā Limbaži posās savai 775 gadu jubilejai... Nelaime tikai tā, ka īsta pamata šādām svinībām nebija, un Limbažu daža laba amatpersona, taujāta, kā tad nākas šāda jubilejas svinēšana, attrauca, ka pirms pieciem gadiem tak' svinējām 770 gadu jubileju...

Kad pudelēm korķi ir izsisti, to saturs glāzēs liets, un glāzes jau gandrīz pie mutēm celtas, tad pēkšņi, ja vien iepriekš jau nav baudīts gana dziras, rodas vaicājums, kam par godu šāda uzdzīve...
Dzird ļaudis runājam, ka šogad Limbaži svinot 775 gadu jubileju... Un tad nu jājautā, kas īsti tai vietā, kur tagad stāv brangais Limbažu miests, notika pirms 775 gadiem - tātad 1223. gadā. Diemžēl mums ir jāteic, ka laikam jau nenotika nekas - vēsts par to, ka tieši šajā gadā bīskapa Alberta vadībā tiek uzcelta Limbažu pils, rādās visai maz ticama esam. Ja mēs palūkojam Indriķa hroniku, kā tā apraksta 1223. gada notikumus, tad tūdaļ ir redzams, ka par jelkādas pils celšanu Limažos, Lemisselē (tā esot saukusies Limbažu pils) vai pat visā Metsepolē (tā ir saucies Limbažu novads) nekas netiek minēts ne tikai šajā te gadā, bet hronikā vispār... 1223. gads toties izceļas ar slaktiņiem tagadējās Igaunijas teritorijā, un šajos slaktiņos visai aktīvi piedalās arī bīskapa un ordeņa ļaudis, kuriem lāgiem nākas atkāpties arī Vidzemes teritorijā, un nevienu reizi par atbalsta punktu netiek izmantota iespējamā Limbažu pils. Vispār 1223. gadā vienīgā ziņa par Metsepoli ir tā, ka igauņi to izlaupa...
Ja nu mēs pieņemtu, ka pils Limbažos tomēr šajā gadā tika celta, bet līdzekļus tās celtniecībai Alberts bija sadabūjis ne visai godīgā veidā - līdzīgi kā tas notiek XX gadsimta beigu Latvijā -, un tamdēļ viss pasākums bija slepens un pat Indriķim nezināms, tad ir vērts apdomāties, ko īsti šādas pils celtniecība nozīmēja tā laika vietējības ļautiņiem. Visticamāk, ka tieši to pašu, ko XX gadsimtā Skrundas lokatora celtniecība - abos gadījumos taču ir runa par militāriem objektiem, svešas varas celtiem... Un varam tad nu iedomāties, ka pēc kādiem gadiem ir sagadījies tā, ka ļautiņi, gan citā Latvijas pusē, sēstas pie galdiem, lai atzīmētu lokatora celšanas gadadienu, saistot to ar Skrundas tapšanu. Iebilde, ka Skrunda ir bijusi arī pirms tam, ir nebūtiska, jo arī Limbažu vietā ir atradusies Līvu pils. Savukārt iebilde, ka vācieši pretstatā krieviem še ienesa kultūru ir vienkārši nepamatota, jo kultūra nav tikai drukātas grāmatiņas, zeltīti gailīši torņu galos, un asiņojoši Jēzuliņi pie krustiem, bet viss cilvēku radīto materiālo un garīgo vērtību (lietu) kopums. Un abas šīs kultūras acīmredzot jau ir savlaik ar varu uzspiestas, bet patlaban latviešu veiksmīgi adaptētas - rau, cik skaisti tas vīrs pie autoostas lamājas, rau, cik skaisti tā tantīte lūdz Dievu baznīcā...
Runas par to, ka vācieši ir Latvijā radījuši pilsētu kultūru, būtu gan pamatotas, taču šajā gadījumā diezgan diskutējams ir jautājums par to, vai latviešiem vispār jelkad ir izdevies pilsētu kultūru adaptēt, bez tam vismaz formāli Limbažu pilsētiņa tiek dibināta tikai 1385. gadā, kad arī ap pilsētiņu uzslien mūri...
Iemesls, kamdēļ Limbaži ir celti taisni tur, kur tie atrodas patlaban, ir minēts vai visur ierastais - ceļu tuvums un stratēģiski laba vieta. Limbažu gadījumā gan tas ceļu tuvums ir visai apšaubāms, jo līdz pat XVIII gadsimtam caur Vidzemi iet tikai viens kārtīgs ceļš - no Rīgas caur Cēsīm un Valmieru. Caur Limbažiem ejošais Tallinas ceļš, kas tālāk veda uz Burtniekiem un Vīlandi ir bijis visai maz lietots, bet jūrmalas ceļš savu smilšu dēļ vai vispār nebraucams. Ziņas par Svētupes kuģojamību gan ir, bet tās nav pierādītas... Stratēģiski gan Limbažu vieta varētu būt bijusi izdevīga kā sala purvaina apvidus vidu. Toties ir vēl kāds apstāklis, kas varēja likt izšķirties par labu tieši Limbažiem - XIII gadsimtā lībieši jau sāka atvirzīties uz ziemeļrietumiem, bet latvieši vēl tikai no austrumu puses virzījās uz tagadējo Limbažu rajona teritoriju. Tādējādi šis novads visā visumā bija nomaļš un viegli iegūstams...
Ja nu mēs arī atliekam malā visas vēsturiskās pārdomas un pieņemam, ka 1223. gadā Limbažos pils tiešām ir uzbūvēta vai vismaz sākta būvēt, tad derētu apdomāt, ko mums šādi svētki dod. Svētki visumā ir divu veidu - vieni ir cikliskie - kā Jāņi, Ziemassvētki un Lieldienas - tie atkārtojas katru gadu un savā dziļākajā būtībā ir saistīti ar norisēm dabā; otri nav cikliskie, bet ir saistīti ar kāda konkrēta vēsturiska notikuma pieminēšanu - minēsim kaut dzimšanas dienu. Skaidrs, ka pilsētas dibināšana nekādi cikliskie svētki nav, ja vien nerodas ļautiņi, kas katru pavasari mestos dibināt vienu konkrētu pilsētu... Neciklisko svētku būtība ir - pieminot jau pagājušo (piepildīto), dot cerību, ka tas turpmākajā tiks tikai un vienīgi turpināts. Citiem vārdiem runājot - ja ir izdevies nostaigāt ceļu no tapšanas līdz atzīmēšanas dienai, tad šī atzīmēšana ir apņemšanās iet šo ceļu arī tālāk. Nu ko - ceļš no pils celšanas līdz tās drupām ir noiets - interesanti - kurp vedīs tas tālāk?