Jānis Frīdrihs Baumanis, kas vairāk pazīstams kā Rīgas "bulvāru loka" arhitekts, Rīgas Latviešu biedrības viens no galvenajiem runasvīriem, varbūt arī kā vienīgais plašākai sabiedrībai zināmais Zaķsalietis - nu ja - kādreiz jau tur arī cilvēki dzīvoja -, ir bijis arhitekts kādam padsmitam pareizticīgo baznīcu Vidzemē un arī Igaunijas dienvidaustrumu daļā. Guberņas galvenā arhitekta pienākumu slogs vai iespēja parādīt sevi šķietami neierastā vidē?
... šis tekstiņš visumā ir fragments no kāda mana pētījuma par kristietību un latvisko pasaules uzskatu. Pats pētījums ir rakstīts jau pulka sen, taču šad un tad, pārlūkojot Latvijas bildes, domas apstājas pie lielākoties diemžēl papostītajām Vidzemes pareiziticīgo baznīcām - galu beigās - arī tās ir visai nozīmīga Latvijas kultūr- un citas vēstures posma liecinieces...
Pļaviņu - Gulbenes ceļa malā esošajai Bučauskas baznīcai, kas nu koši atjaunota, veltīts pastāsts Bučauskas eņģelis ...
Jā - šajā bildē ir pareizticīgo baznīca Nītaurē - Zaubes ceļa malā tā joprojām redzama...
Bet šis nieks - ne pētījumam, bet vairāk atmiņai, ka arī tā reiz ir bijis...
 

Īpaša lappuse latviešu sakrālās arhitektūras vēsturē ir Jāņa Fridriha Baumaņa ierakstīta. Viņš, būdams Vidzemes guberņas arhitekts, ir cēlis 17 pareizticīgo baznīcas tagadējā Vidzemes un Igaunijas teritorijā[1]. Tagadējā Vidzemes teritorijā Baumanis cēlis Ežu, Sausnējas, Mārcienas, Bērzaunes, Bučauskas, Nītaures un Valmieras dievnamus.

Situāciju inženiertehniskajā un vēsturiskajā plānā raksturo divi būtiski apstākļi - vispirms jau tas, ka pareizticīgo baznīcas arhitektūra ir krietni vien vairāk reglamentēta kā, teiksim, luterāņu vai baptistu baznīcas.[2] Pareizticīgo baznīcu arhitektoniskā kanona pamatā ir Bizantijas baznīcu arhitektūra, un še nu Baumaņa tik iecienītajai neorenesansei[3] vai eklektismam[4] nav vietas. Bez tam šie dievnami tiek celti XIX gadsimta otrajā pusē, kad pareizticība identificējas ar pārkrievošanu, un Baumanis tajā laikā ir viens no “latviešu patriotiem”.

Toties kulturoloģiskais aspekts liek aizdomāties par to, ka latviešu reliģiskā pieredze atrodas “starp” visai racionālo Vakareiropas un mistisko Krievijas. Un tieši pareizticīgo dievnami dažam labam latviešu inteliģentam[5] ir devuši to veldzi dvēselei, kuru nav bijis iespējams atrast citu konfesiju baznīcās.

Diemžēl patlaban Latvijas teritorijā no Baumaņa celtajām baznīcām darbojas vairs tikai Valmieras, atjaunota ir arī Bučauskas baznīca. Par arhitektoniskajām formām var spriest vēl Nītaurē, Mārcienā, Bērzaunē (visas četras baznīcas tagad pamestas), Ežos (baznīcas celtne ilgu laiku izmantota kā veikala noliktava). Sausnējas baznīcu vai tās drupas deviņdesmito gadu sākumā dabā man nav izdevies atrast, taču varētu būt, ka "Latvijas ceļu kartē" tā vienkārši iezīmēta kļūdaini un ir tā pati Jāņkalna baznīca, kas patlaban atjaunota.

Necenšoties šīs Baumaņa uzceltās baznīcas nemaz arhitektoniski novērtēt, jāatzīst tomēr par nepareizu nereti dzirdētais paviršais spriedums, ka šī pareizticīgo baznīcu rinda būtu veidota pēc viena šablona, pēc viena "kroņa" priekšraksta. Protams, šais celtnēs arhitekta patstāvīgo nodomu amplitūda bija lielā mērā sašaurināta, tomēr jau 1863. gadā Sinods nolēma, ka baznīcas ceļamas, piemērojoties vietējiem apstākļiem, un arhitektam katrā atsevišķā gadījumā jāatrod izdevīgākais būvveids.[6]

Tamdēļ jo lielāks ir vilinājums patlaban paanalizēt šīs celtnes.

Plēstie laukakmeņi un sarkanie ķieģeļi ir tradicionāli celtniecības materiāli Vidzemē ne tikai pareizticīgo baznīcām XIX gadsimta otrajā pusē. Šāds materiāls citstarp spēj piedot celtnei "vieglumu", un neviena no Baumaņa celtajām pareizticīgo baznīcām nedveš to smagumu, ko, piemēram, Pflūga celtā pareizticīgo katedrāle Rīgas centrā. Un starpība jau nav tikai tajā apstāklī, ka Rīgas katedrāle ir krietni lielāka.

Valmieras baznīca ne ar ko īpašu neizceļas citu pareizticīgo baznīcu starpā, arīdzan Bučauskas baznīca, ja vien nepieminam varbūt pat nedaudz kičīgo eņģeļi, kas iegleznots galvenajā kupolā[7], neizceļas ne ar ko īpašu.

Vienīgais izņēmums starp Latvijas pareizticīgo baznīcām ir Nītaures dievnams, kur klasiski apaļo kupolu aizstāj taisnstūrveida izbūve ar pareizticīgo baznīcām neraksturīgi lieliem logiem[8]. Tādējādi baznīcas celtnē iekšā esošie cilvēki sajūt dabas klātbūtni.

Cik patlaban var spriest par Baumaņa celto baznīcu interjeriem, tad tajos nekāda īpaša novatorisma nav bijis, bez tam tradīcija diezin vai to būtu ļāvusi. Jau pieminētā Bučauskas baznīcas eņģeļa izcelsme ir neskaidra...

Atsevišķi jāpiemin tas apstāklis, ka visas Baumaņa celtās pareizticīgo baznīcas lieliski iekļaujas ainavā un nedominē pār to. Ja mēs pieņemam, ka "klasisko" Latvijas ainavu visumā raksturo horizontālas strīpas - lauks, mežs, mākoņi, debesis, un šādam pieņemumam par labu runā kaut Vidzemes šatieri - ja tajos cenšamies saskatīt kādu dabas ietekmi -, tad Baumaņa celtās baznīcas šo harmoniju neizjauc. Iebilde, ka koki apmēram simts gadu laikā ir krietni paaugušies, ir visai būtiska, taču neviena no šīm baznīcām nav tik augsta, lai paceltos pāri mežu svītrai.