Buiķis A.Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam. - R., Madris, [2001].

Lasot A. Buiķa grāmatu, vispirms jau rodas jautājums, kamdēļ vispār šāda grāmata ir tikusi rakstīta tieši šajā laikā un vietā. Jautājums pats par sevi noteikti tiek uzdots par jebkuru grāmatu, taču tieši šis jautājums ir tas, kas konkrēto grāmatu cenšas piesaistīt konkrētajam laikam un telpai.

Pirmā atbilde, kas iešaujas prātā un tur paliek visu grāmatas lasīšanas laiku, ir paša teksta inspirēta – tā ir vēlme līdzināties E. Siliņa “Lielo patiesību meklējumiem”. Un te nu jāteic, ka būs visai reti gadījumi pat pasaules vēsturē, kad pirmvariants būtu sliktāks par cenšanos tam līdzināties. Un šajā gadījumā salīdzinājums noteikti ir par labu E. Siliņa grāmatai – vispirms jau tamdēļ, ka E. Siliņš visai precīzi pašā grāmatas ievadā citē Nilsu Boru par to, ka lielas patiesības pretmets ir cita liela patiesība, tādējādi savas domas viennozīmīgi ierindojot subjektīvu spriedumu starpā, nepretendējot uz tik bīstamo vienīgā patiesā sprieduma godu. Buiķa grāmatā šī tolerance pret citiem viedokļiem visai lielā mērā izpaliek, un tā vietā parādās visai jau no seniem laikiem pazīstamie spriedumi par modernām un pavisam nemodernām teorijām.

Jā – kas attiecas uz fizikas teorijām – ja E. Siliņš tomēr pieturas pie aprobētām teorijām, tad Buiķis iet riskantu ceļu jau no paša sākuma – lai arī cik pievilcīga dažādu garīgu problēmu skaidrošanai liktos torsionu lauku teorija, tad tomēr ir jāņem vērā, ka pagaidām mums trūkst tāda līmeņa pierādījumu, lai uzskatītu šo teoriju par neapgāžamu patiesību.

E. Siliņš viscaur runā par iespējamību, kas nekādā ziņā nav uz objektivitāti pretendējošs apgalvojums, kurmet A. Buiķim visu laiku ir tendence šo fizikas teoriju un līdz ar to arī savus spriedumus absolutizēt. Līdz ar to – atgriežoties pie mūsu jau pieminētā Nilsa Bora – Buiķis pats savu patiesību ierindo mazo un ikdienišķo skaitā, kas diezin vai tai dara godu.

Ja mēs kādu brīdi atsakāmies no tām vai citām fizikas teorijām, tad nokļūstam visai aizraujošajā globālo garīgo problēmu sfērā. Un te nu ir kāds varens paradokss – lai kā visa pasaule patiešām būtu centusies nolīdzināt pretrunu starp cilvēka brīvu izvēli un visuvareno Dievu, līdz šim tas gan nebija izdevies, toties Buiķim šķiet, ka viņš šo pretrunu ir nolīdzinājis vienā brīdī un uz visiem laikiem. Īstenībā jau nekas nav nolīdzināts – pati ideja acīmredzot ir patapināta no Svēdenborga vai viņam radniecīga domātāja. Un tā nav nekas vairāk kā kārtējā variācija par to, ka cilvēks ar savu šīs zemes dzīvi nosaka savu turpmāko likteni.

Kas attiecas uz Bībeli kā Tekstu Tekstu, tad te vienkārši ir piemirsts, ka Vecās Derības oriģināls – kādu nu to lieto kristiešu pasaulē – oriģinālā nav tapis senebreju valodā. Un tīri vēsturiski Vecā Derība nekad nav bijis vienots veselums, bet ir kompilācija, kas laika gaitā turklāt ir mainījusies. Apmēram IV gadsimtā tapušais pirmvariants patiesībā bija sengrieķu valodā.

Runas par sirmseno Lielvārdes jostu ir gan jaukas un tautas pašapziņu ceļošas, taču jau divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Anita Brička pierādīja, ka tik sarežģītas no aušanas viedokļa jostas tik atpalikušā novadā kā Lielvārde – Lielvārdes attīstībā saistās ar Rīgas – Daugavpils dzelzceļa izbūvi deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados – labākajā gadījumā varēja uzaust deviņpadsmitā gadsimta beigās, taču nekādi ne ātrāk. Līdz ar to – lai runātu par Lielvārdes jostu ļoti jau lielo senumu, visai aktuāls ir jautājums – kādā veidā paraugs tika saglabāts līdz tam brīdim, kad to varēja realizēt austā jostā?

Pati ideja apvienot Bībeles patiesumu, Lielvārdes jostas brīnumu un vēl lokalizēt Šambalu zem Latvijas, šķiet visai apšaubāma jau tamdēļ vien, ka visas šīs trīs lietas ir no pavisam dažādiem kultūru kontekstiem. Var jau piesaukt Rērihu un viņa līdzdomātājus, taču diezin vai pat vislielākie Rēriha ideju, ka viss ir viens, atbalstītāji, ļautos šādām interpretācijām, kurām nav nekāda pamata.