2002. gada 10. februāra rīts - svētdiena tātad. Kādas dienas jau pagājušas no tā brīža, kopš Latviju un arī pasauli aplidoja ziņas par to, ka agrais pavasaris, kas atnācis ziemas vidū, līdzās citiem pārsteigumiem atnesis arī Turaidas pilskalna brukšanu un vairāk vai mazāk reālu iespēju, ka nogāzīsies arī visdaudz daļa no pils...
... svētdienas rīts, kas vietumis sola lietu, lai gan virs Gaujas lejas spīd nīgra saulīte, bet cilvēkiem jau busiņā no Rīgas ir ko runāt - un šoreiz ne par kārtējām politiskajām ačgārnībām vai visas pasaules iešanu uz galu. Ko runāt būs arī vēlāk tiem cilvēkiem, kas nāca no Dievkalpošanas Siguldas baznīcā, un tās nu nekādi nebija runas par Dieva darbu un vārdu spēku, bet gan par to, ka liepas ir visumā nejēdzīgi koki, jo to saknes ir seklas, bet seklas saknes maitā nost to pilskalnu...
... pirms un pēc tam bija gan tāda maziņa kopības izjūta, ka atkal kaut ko grib atņemt, ka atkal kaut ko derētu sargāt, tapa organizēta kārtējā naudas vākšanas akcija. Bija iespēja sargāt cilvēkus no iespējamajiem nobrukumiem, un šī iespēja tika izmantota - katram bija iespēja domāt, kā to visu būšanu saturēt kopā...
... bez savas iespējas nepalika arī premjers - pastaigājās gar nobrukuma malu - nepalika arī citi valdības vīri bez savas iespējas...
Ceļš starp Siguldu un Turaidu bija ciet - ļaudis kūlās kā nu varēdami - pa pretējās puses kalnu, kas lieliski slīdēja mālu un sniega sajaukuma klāts. Bija bilsts, ka labāk skatīties nebraukt, bet mašīnas pāri Gaujas tiltam vai tik bieži kā zeltaino lapu laikā... Un jauca to sniegu un mālu aizvien vairāk kopā - jautri bija svētdienas rīta pusē Turaidā...
... aizrunājās arī līdz tam, vai prātīgi bija to visu būšanu atkal būvēt augšā, pēc kāda laika atcerējās, ka sabrukt var arī Cēsu pils - varbūt ne tikai tā...
Vispār - bija interesanti, jo bija par ko runāt...
... bet tad nāca olimpiāde, un atkal bija runājamais...
... šoreiz jau cits...